Šodien iekš Double Coffee Pikadilli (tas uz Vaļņu ielas netālu no Galerijas Centrs):
- Man lūdzu kartupeļu pankūkas ar lasi
- Atvainojiet bet virtuve diemžēl ir jau slēgta
- A kāpēc?
- Visi uz Īriju aizbraukuši.

Pēc šitā rēcu vēl ilgi. Kur var nu tādu iemeslu izdomāt?

Kā jūs domājat - vai tas ir normāli, ka piektdienas vakarā kafejnīcā, kura ir vaļā līdz plkst 1.00, strādā tikai 1 viesmīle, 1 bārmenis (kurš vēl neko īsti nejēdz no bāra), 1 pavārs un 1 papildus darbiniece virtuvē? Piedevām kafejnīca ir pilna. Ne vien klienti, bet arī paši darbinieki lec no biksēm ārā aiz dusmām, škrobes utt. Goda vārds, pilnīgi kādu gribas piekaut.

Ļestuki. Varbūt Ļoņa vainīgs?

Nezinu, kā Jums, lasītāji, bet man šie Ziemassvētki bija vieni no visdraņķīgākajiem vispār. Šķiet, ka ar katru gadu Ziemassvētku svinēšanas kvalitāte krītas, vismaz mūsu ģimenē.
Viss sākās vakarā (24.dec), kad muterīte pārradās mājas un sāka paceltā tonī prasīt, kur ir vakariņas un kāpēc tās nav uztaisītas. Pie reizes vēl iedomājās par istabu kārtošanu utt. Tā nu 2 stundu laikā tika uztaisīts Z-svētku mielasts un sakārtota māja. Kaut kā sanāca, ka es ar muču sāku runāt par dāvanām un par savu noskatīto dāvanu. Zinot to, kāda miskaste man ir tagad, šī būtu tīri piemērota. Cena Ls 155, citiem vārdiem sakot, senčiem man jāiedod 160 Ls un es būšu laimīgs vēl uz 3 gadiem. Tētis piedāvāja šādu variantu - es eju 2 dienas pļaut grāvjos krūmus (grāvju kopgarums 8 km) un pēc tam man viņš iedod 160 Ls. Pēc tam, kad es pateicu, ka man nav jāiet pļaut grāvji, lai vecāki izpildītu savu pienākumu pret izmisumā nonākušu bērnu, mēs smagi sastrīdējāmies. Kā kompromisi pavīdēja dažādi mazcenas telefoni un jau esošās miskastes mājās (te un te), taču es teicu, ka nav jēgas pirkt vai ņemt lētu vai lietotu telefonu, zinot to cik ilgi šamais izvilks (sevišķi jau mazcenas). Pēc visa šitā strīda man uznāca depresija, kuru mēģināju noslāpēt ar skaļu mūziku un bumbas dauzīšanu pret grīdu. Senčiem tas, protams, nepatika. Tā nu pagāja mans Z-svētku vakars vienā vienīgā depresijā un morālajās ciešanās. Līdzīgas lietas notika arī nākamajā dienā. Atkal sastrīdējos. Beigās izdomāju, ka tomēr laikam iešu tajos grāvjos nākamajā dienā (26.dec.). 26.decembrī no rīta piecēlos, mani jau gaidīja trimmeris un es gāju pļaut krūmus. Izrādās, ka krūmu grāvjos ir krietni vairāk, piedevām vēl ļoti auksts un pļaujot smird pēc dūmiem. Karoč “ļoti ērti”. Pirmo grāvi līdz pusei aizpļāvu un sapratu, ka nav vērts šādi sevi morāli pazemot, man atkal uznāca depresija, un aizgāju mājas.
Tā nu es jau kuro gadu pēc kārtas palieku bez savas iekārotās z-svētku dāvanas. Atklāti sakot man jau tas viss ir zaharibaļi. Vai tiešām nevar savu bērnu palutināt vismaz 1 reizi gadā?

Šodien 5min un te izlasīju, ka Āgenskalnā apzagts veikals “Saulīte”. Kopējā summa 15000 Ls. Īsti nezinu, ko viņi tur sazagās. Laikam plauktus, grīdas segumu, tapetes, lampas un pie reizes arī logus. Nevaru pat iedomāties, ka tur varētu būt kaut kas vērtīgāks par 500 Ls.