No šodienas visi lasītāji šo vietni vairs ikdienā neapmeklējam. Tagad jūs izklaidēs JAUNAIS Nuucha Blogs.

Dzīve šeit ir beigusies! Atgriežamies tikai ja ir tāda vajadzība.

Paldies Blogsome servisam par mana bloga uzturēšanu veselus trīs gadus.

Uzrakstīšu pēdējās rindiņas arī angliski:
Thank you Blogsome team for hosting my blog here for 3 years. I am moving to my own domain.

Tātad neaizmirstam, ka pēc Endija iniciatīvas, 29.jūlijs ir Pozitīvisma diena. Šajā dienā katrs sevi cienošs bloga īpašnieks ieraksta kādu pozitīvu ziņu.
Vismaz vienu dienu aizmirsīsim šīs negācijas un citas pasaulīgās likstas, bet gan beidzot arī pariecāsimies par sevi, dabu, visu skaisto. Mēs taču varam parādīt pārējai pasaulei, ka dzīve ir arī skaista, vai ne?

Ātrumā uzcepu divus bannerus. Ja vēlaties - drīkstat izmantot:

Standarta izmērā:

Mjā izskatās, ka vēl neviens nav par to uzrakstījis.
Šķiet, ka dažiem šodien būs grūta diena, citi aizbrauca mājās veiksmīgi, citi pat pēc 5 litru devas var vēl saglabāt nopietnību. Apsveicami.

Par visu pēc kārtas.

Vispirms es ierados ap 21.00. Ejot uz Andrejsalu arvien lielāks un lielāks bars savācās uz ielām. Varēja saprast, kur visi dodas. Pirmoreizi biju šajā vietā. Dzīvoju Rīgā jau trīs gadus, bet nebiju bijis Andrejsalā. Tad nu sasniedzot notikuma vietu, sastapos pretī ar nu MILZĪGU rindu. Rindā satiku sev pazīstamus cilvēkus. Tālāk tikām iekšā visā pasākuma epicentrā, ieņēmām vietas arī pie galdiem, uz kuriem bija saliktas Coca-cola, Mentosi un vajadzīgās ierīces. Šaize gan viena bija - viņiem aptrūkās lietusmētelīši un šodien visas manas baltās drēbes ir pilnīgi pleķainas. Labi, ka tika izmantota Coca-Cola Light jo tā pēc nožūšanas ir mazāk lipīga un vieglāk izmazgājama. 22.15 notika pats salūts. Pa cik man nebija aizsarglīdzekļu, izdomāju, ka iemetīšu tos mentosus kolā un atkāpšos lai nenotašķītos, bet nekā - tā kola kad sprāga gāja uz visām pusēm. Reāli izbēgt nebija kur. Lūk bilde. Es atrados aptuveni tur kur sarkanais rimbulis:

Avots: nakotnespilseta.lv

Rekords tika uzstādīts un ko tālāk?

Tālāk domāju tīt vagu no šī pasākuma, bet zvana mans bijušais kursabiedrs. Satikāmies un prasīju, ko viņš dara. Izrādās, ka šis tusē kopā ar Latvijas blogeriem!!! Es tā biku nesaprašanā, bet jā - gandrīz visi viņi tur bija - Laacz, Atoms, Archijs, Nombre, Koko, Melnamamba, Artis Are. Bijis esot arī Krizdabz.

Visi pēc tam gājām, cik sapratu, uz Artūra Medņa ofisu, kas atrodas turpat Andrejsalā. Pēc atbilstošām devām sākās jautrība. Vispār es teikšu, ka blogeri patiesībā ir baigi sakarīgie cilvēki.

Pēc tam kas visi kaut kur kaut kā pašķīrāmies, 3.00 devos atpakaļ uz kojām. Viss.

Tātad.
Norises laiks: 19.jūnijs no plkst.21.00
Norises vieta: Andrejsala, Rīga
Norisināsies: pasaulē lielākais Cola+Menthos salūts, kā arī pēc tam īsts salūts un muzikāla rakstura pasākums kopā ar milzīgu tisiņu.
Norisināsies par godu: BA Turība 15 gadu jubilejai.
Lai piedalītos norisē: reģistrējies TE.
Jāņem līdzi, lai norisinātos: nekas, visu tev iedos uz vietas - gan kolas div-litreni, gan mentosus, gan arī lietusmēteli.
Norises ieejas maksa: nekāda, viss par brīvu, kā jau Turības pasākumos.

Es arī šajā pasākumā piedalīšos. Jau reģistrējos. Vienīgi jāizdomā, ko vilkt mugurā, lai pēc tam nebūtu traumējoša potenciālo kolas pleķu mazgāšana.

Nu tad beidzot tas ir noticis! Man šodien ir beidzies pirmais kurss Turības Uzņēmējdarbības fakultātē. Un jūtos laimīgs. Kursa darbu, kas prasīja kādu pusotru nedēļu, aizstāvēju uz 9. Tagad brīvi 3 mēneši.
Šodien atcerējos, kādas bija sajūtas pirms 2 gadiem, kad beidzu RTU DITFu 1.kursu. Un ziniet ir pamatīga atšķirība starp Turības 1.kursu un RTU 1.kursu.

Ļaujiet man prezentēt jums tabulu - Turība vs RTU:

Lieki piebilst, kā es jūtos šobrīd.
Jāsaka, ka nav tik rožaini, kā varbūt es mālēju. Turībai ir arī savi mīnusi. Piemēram, datorklases dažas klibo, salīdzinoši mazs kontakts ar saviem kursa biedriem un citi sīkumi, bet pamatā viss ir vislabākajā kārtībā. Paraugs sakārtotai augstskolai.

Ļoti liela iespējamība, ka naķamgad studēšu Turībā bez maksas, jo šī gada sekmība mani izvirza budžeta grupas kandidātu sarakstā.

Lai jums jauka diena un pēc tam arī izdevusies nakts.

Sex, Turība, Rock&Roll.

Vakar pirmo reizi pa 11 gadiem biju Rīgas Cirkā. Kopā ar mammu un savu jaunāko bračku, kurš vispār neatceras, ka kādreiz bijis cirkā.
Jāsaka, ka gāju ar lielu interesi, paskatīties, kas tad 11 gados cirkā mainījies. Un ziniet ko, es biju šokēts jo mainījies … nav it nekas. Viss tieši tas pats, kas pirms 11 gadiem. Krēsli tādi paši, manēžas krāsas un tehnika tāda pati, tāpat arī ar skaļu balsi tirgo cukurvati un popkornu, smirdoņa arī tā pati. Viss tāds pats. Nu labi, ir jauni, savādāki prožektori un šādas tādas gaismas šur tur pieliktas, cukurvati tagad tirgo ietītu polietilēna maisiņos, skaņu tagad atskaņo nevis spēlē orķestris, kā arī ielikuši arī labāku ventilāciju, jo agrāk vienmēr tajās telpās palika ļoti karsti. Tāpat ar interesi skatījos profesionālu cirka mākslinieku trikus, kādus nebiju redzējis ūūjj cik sen. Kopumā jautri uz 2 stundām atkal sajusties kā 10-gadīgam bērnam, kā arī pārtīt šādas tādas atmiņas par agrākajiem cirka apmeklējumiem.

Vispirms apsveicu ar 2007.gada iestāšanos.
Laikam šādi revjūvi ir topā, nolēmu uzrakstīt arī savu. Pie attiecīgajām lietām linkus nelikšu - baigais slinkums.
2006. kopumā man ir bijis interesants gads, kura laikā esmu nonācis pie jaunām atziņām un secinājumiem, kā arī vairāk izpratis dzīvi. Teikšu tā - radikālas pārmaiņas manā domāšanā un rīcībā. Esmu pārgājis no totālas uz nākotnes labumiem vērstas domāšanas uz šodienas labumu baudīšanas idejas. Jā zinu - tas nav pareizi. Bet vai ir pareizi bezcerībā gaidīt kaut kādus rītdienas bonusus, ja man daudz ko vajag tieši šodien? Uzskatu ka tā ir sevis mānīšana un apkrāpšana. Tas ir aptuveni tā - krājiet naudu un rīt nopirksiet vitamīnus, tas nekas ka jums šodien ir rahīts no D vitamīna trūkuma un cinga no C vitamīna trūkuma organismā. Apnika man šogad šitie “kad izaugšu liels, tad būšu” varianti. Man iepatikās “Šodien gribu, šodien daru”. Un ziniet tā var iegūt daudz plašāku dzīves pieredzi un paplašināt redzesloku. Tad vēl apstiprinājās manas aizdomas, ka pasaulē veiksmīgāki ir tie kas dinamiski pielāgojas jebkurai (nevis kādai konkrētai) dzīves, sociālajai un ekonomiskajai situācijai. Katrā ziņā manas domāšanas lēciens ir dramatisks. Ok labi lielu lomu te spēlē mana ienākumu līmeņa uzlabošanās šajā gadā, bet ne tikai.
Finansiālā ziņā gads točna ir bijis veiksmīgs. Mans ienākumu līmenis pieauga no nožēlojamiem 140 Ls janvārī līdz aptuveni 700 Ls novembrī. Tagad gan tas ir nulle. Lieka nauda man deva iespēju vairāk izbaudīt dzīvi, pāriet no mājās gatavošanas uz ēšanu ārpus mājas. Alkoholu lietoju arvien dārgāku, lai gan pa reizei ieleju iekšās kaut ko lētāku.
Dzīves vietu mainījis vēl neesmu, neskatoties uz to ka bija iespējas. Dzīvoju vēl turpat kur agrāk - RTU kojās.
Ar darbu ir interesanti. Viss sākās martā, kad sāku iet krupjē skolā. Patika, ļoti patika. Piedeva kaut kādu jēgu dzīvei, tāds kā vaļasprieks pat sanāca. Maijā sāku strādāt Olympic Casino Radisson lai gan sākumā bija doma iet uz Voodoo. Radissons tuvāk sanāca. Alga priekš 1.kursa studenta pat nepieklājīgi liela un viss legāli - nekādu aplokšņu. Vasarā strādāt super. Nostrādāju līdz novembrim. Aizgāju, lai gan samaksa konstanti pieauga. Aiziešanas iemeslu nekomentēšu, ļoti dīvaina apstākļu sakritība un notikumu secība. Decembra sākumā sāku strādāt par bārmeni Double Coffee un strādāju tur vēl šobrīd. Pagaidām viss čikiniekā.
Tā kā darbs aizņēma man daudz vairāk laika, tad no ceļošanas maz kas sanāca šogad. Maija sākumā ar Tallinka Fantāziju biju Stokholmā. Un principā tas arī viss. Nekur vairāk nebiju. Vasarā pat uz pludmali tā īsti nesanāca aizbraukt. Rezultātā esmu visai pabāls - būs jāsāk uz solāriju piestaigāt, jo mans izsalkums pēc saules ir nežēlīgs. Principā varēju aizbraukt kaut kur, jo finansiālā ziņā varēju atļauties.
Izklaides. Mjā te nu sākas. Vairāk gan viss attiecināms uz gada nogali. Izklaižu diapazons paplašinājās no tusiem draugu pulkā līdz kazino un naktsklubiem. Uz jūtu ka tas vēl ir tikai sākums. Šis gads sola daudz vairāk. Cik atceros tad gads iesākās ar konkrētu kodienu, gada vidū bija konkrēts kodiens un gada beigās arī sanāca konkrēts kodiens ar firmas sponsorētu šmigu. Par to laikam lepnam nav jājūtas.
Skola. Te nu mani piemeklēja vairākas katastrofas. Un pirmā no tām - sajēga, ka iespējams mācos ne to, ko gribu. Otrā, šoks par augstākās izglītības kvalitāti saturiskā ziņā. Uzskatu, ka datorzinātnes var pasniegt labākā līmenī, daudz labākā. Un arī USSR-ijā vairs nedzīvojam, tikai dažiem pasniedzējiem tas tā kā piemirsies vai arī viņi to negrib pieņemt. Pēc veiksmīgi nokārtotas sesijas janvārī, pat paliku stipendiātu sarakstos, kuru jau tā toreiz nogrieza vēl pamatīgāk. Gada sākumā vēl mierināju sevi ar domu, ka vēlāk būs labāk, vajag tikai paciesties. Bet diemžēl RTU nespēja iet līdzi manai domāšanai vai arī drīzāk es nespēju pieņemt RTU sludināto domāšanu. Garām, galīgi garām. Es pat negribu izteikties, cik šausmīgi RTU ir iedragājusi manus priekštatus par augstāko izglītību, ja godīgi tad man pat ir bail startēt šogad no jauna citā augstskolā, jo šoreiz kļūda un vilšanās būs nepiedodama. Zinu, ka nevar bez augstākās, nu ķipa nevarot, bet man ir biku bail. Arī otro sesiju jūnijā nokārtoju veiksmīgi bez neviena parāda, un tomēr - visas pārmaiņas manā dzīvē noveda pie tā, ka RTU ir pilnīgi man nevajadzīgs mēsls. Mana pirmā augstskola un tāda vilšanās. Diemžēl. Dzīvojam tālāk.
Svētki šogad? Kādi svētki? Jāņi pagāja pie ruletes galda, dzimšanas diena pie Blakdžaka galda, ziemassvētki - aiz bāra letes. Lielākajā daļā svētku šogad esmu strādājis. 18.novembris brīvs sanāca, Studentdienas arī. Vecgada vakars un Jaunais gads kā parasti mājās.
Tas tā būtu īsumā. Nezinu ko vēl varētu pierakstīt. Lai jums visiem laimīgs jaunais 2007.gads, kurš visiem sola pozitīvas pārmaiņas dzīvē.

Man vienkārši šķiet, ka daži ir biku pārpratuši vārdu-burtu kombinācijas “Latvijas Blogeru tuss” nozīmi. Lasot tagad sapublicētās atsauksmes, liekas, ka šādu tusu obligātai sastāvdaļai vajadzētu būt nopietnai diskusijai par blogosfēras nākotni, blogošanas iemesliem un jēgai un tā tālāk, blogu dziņiem un dizainiem, reklāmai un tā tālāk.
Teiksim tā: man tuss likās vairāk nekā izdevies un uzskatu, ka izvēlētā vieta arī bija perfekta (ideāla atmosfēra). Un es jau sākumā negribēju tur baigi runāt par visādiem superjaunumiem IT jomā un par blogošanu dziļāk. Vienkāršs havefun. Mans mērķis bija nevis saprast, ko man kā blogerim vajadzētu labāk darīt, bet gan ieraudzīt tos cilvēkus, kurus es parasti redzu tikai tekstuālā formātā kādā blogā.

Daži labi jau izteicās par šī gada studentdienām Jelgavā, pastāstīšu kā man gāja.
Jelgavā ierados ap 22.oo jo klasesbiedrs, kas mani atveda un ar kuru kopā tusēju līdz tam laikam bija ar savu māsu CCP kur skatījās jauno Bondu. Es pa to laiku spēlēju blakdžaku uz končām turpat CCP vestibilā (tur kaut kāda akcija bija). 22.00 ieradāmies Jelgavā, kur bija sarunāts satikties tā saucamajās LLU 7.kojās. Tur vienā istabiņā satikāmies ar vēl diviem čomiem un četratā izkapājām divus 0,7 Hektorus. Kondīcija bija. Patusējām kojās pa to pašu stāvu kurā bijām. Ap 23.00 viens no mūsu čomiem aizgāja uz JČBK. Tālāk tusējām līdz 24.00 un tad izdomājām, ka arī jāiet uz Krekliem. Aizejam, a tur rinda nu tāda pamatīga. Izdomājām spiesties uzreiz pa ieeju iekšā līdzko durvis vaļā, bet figu - netikām. Tajā brīdī Krekli bija overloaded un tāpēc laida iekšā tikai meitenes un arī pa kādām četrām reizi pusstundā. Gaidīt nebija vērts, tāpēc nolēmām doties uz Jelgavas Valsts ģimnāzijas Sporta halli, kur uzstājās viskautkas un vēlāk bija arī disene. Pa ceļam nopirkām vēl vienu 0,5 Hektoru, ko pēc tam trijatā izkapājām. Neprasiet, kā mums tādā vēlā nakts stundā izdevās Hektoru dabūt - pieredze attaisno pūliņus. Nonācām pie Halles, a tur arī rinda. Laiž iekšā tikai tad, kad kāds iznāk. Meklējām kādu backdooru, kur ielīst iekšā, jo tā nevar nekur neaiziet. Ievērojām, ka tur kur ir āra tualetes un smēķētāju zona, apkārt ir aplikts žogs, kuram ir trīs caurumi - divi, kur žogs pieskarās tualetēm un viens kur žogs pieskaras pašai hallei. Savā kondīcijā izdomājām iespraukties pa vienu no šīm vietām. Es tā pieeju un - hops - esmu iekšā, bet džeki aiz manis netika jo momentā biaj klāt apsardze. Es pa to laiku jau nozudis pūlī. Otrs mans čoms iespraucās pa citu caurumu žogā, bet trešais izstāvēja rindu un iekļuva legāli iekšā. Hallē izdejojāmies līdz 4.00. Satikām daudzus savējos. 4.00 izdomājām, ka mums pietiek un gājām ārā. Atkal doma - uz Krekliem. Aizgājām bet izrādījās ka vairs nav vērts iet Kreklos iekšā jo teju teju viss jau beidzies, tāpēc palikām lejā picorānā. Uzēdām picu, tad apsargs pasaka, ka apakšu klapēs ciet, jāiet augšā. Sanāk, ka bez maksas tikām iekšā Kreklos, bet vairs jau nebija vērts. Satikām vēl vienu daļu savējo, apsveicinājāmies un devāmies atpakaļ uz kojām. Tālāk tādā pusmiegā, pohā un vēl sazin kādā stāvoklī patusējām pa koju līdz plkst 9.00 un tad jau es devos atpakaļ uz Rīgu.
Ja jūs zinātu kā es gribēju dzert. Pa ceļam uz Rīgu izdzēru vienu 1,5 l Montavitu un gribēju vēl. Tad vēl sagribējās ēst, drst , mīzt un gulēt. Karoč visu pēc pilnas programmas.
Šodien jūtos vnk ideāli atpūties. Sen nebiju tā tusējis.
Pagājušā gada studentdienas nebija tik labas.

Lai gan es apsolīju uzrakstīt to pirmdien, izdarīšu to tagad. Pirms nedēļas biju aizlaidis uz Stokholmu ar saviem bijušajiem videnes klasesbiedriem un paralēlklasesbiedriem. Pati ideja dzima pirms kādām divām nedēļām. Tā nu sarosījāmies un aizlaidām padzert kaut kur citur.
Izbraucām sestdien ap 18.00 no Rīgas Pasažieru termināla ar mūsu iemīļotā Tallinka lielāko miskasti Fantaasia. Sanāca aptuveni tā: ceļš turp atpakaļ - 32 stundas, un pati Stokholma - 7 stundas. Tāpēc protams vislielākais action notika uz paša prāmja. Kajītes mums bija zem auto klāja blakus kaut kādiem kuģa dzinējiem, tā kā viss drebēja un kratījās. Tualete kajītē vienkārši fantastiska: aptuveni tāda pati kā lidmašīnās, kur visu poda saturu ar vakuumu iesūc pa monētas lieluma caurumu. Nebijām vēl izbraukuši no Rīgas, kad jau bijām paspējuši mazliet iesilt. Vēlāk visi desmit tusējām vienā 6 kvadrātmetru kajītē. Šo bildi man liekas vēsi varētu ņemt Dressmann par reklāmu:

Tad kad jau nakts (vakars) bija pienāksi, sākām vazāties pa kuģi, skatīties, kas notiek apkārt. Pirmkārt iečekojām šovbārus un ēstuves, tad pastaigājām pa klāju un citur. TaxFree veikali uz kuģiem laikam normāli nevar būt: alkoholam cenas biku augstas uzsistas (vienīgais kas bija lētāks nekā Latvijā - Freixenet šampis), saldumu iepakojumi Giga izmēra (pirmoreizi savā mūžā redzēju puskilograma M&M iepakojumu). Vispār tajā veikalā viens vienīgs alkohols. Kolas bundža (0,33 l) maksā 0.76 Ls, alus - 10 Ls par kaut kādu 10 bundžu iepakojumu. Mazāk un lētāk nav.
Pats kuģis, pareizāk sakot , augšējie klāji, izskatās pēc baigā bling-bling: sienas noklātas ar spoguļiem, griesti ar apzeltītu skārdu, kāpņu malās mazas krāsainas bling-bling gaismiņas. Lētums. Šovbāra šovprogramma bija tāda pasekla: baigais prieks man skatītes kā kaut kādi puskaili vīrieši pa skatuvi dancinās. Bija protams arī dejotājas, bet arī ne tik labas cik gribētos. Vēlāk izdomājām aiziet uz Diskobāru 1.klājā (vēl zem kajītēm). Tur tika uzņemtas dažas bilžas, kurās mēs ārdamies, piemēram šī:

Taču Diskobārs (man tagad konkrēti riebjas šis vārds) likās pilnīgs fuflo, tāpēc gājām darīties viskauko citu pa kuģi, kamēr vēl varēja. Vēlāk gan aizvilkāmies gulēt.
No rīta kaut kur ap 8.00 piecēlos un izgāju ārā uz klāja lai apskatītos burvīgo skatu braucot iešā uz Stokholmu. Ap 10.00 bijām Stokholmā. Mērķis bija aiziet uz akvāriju un Vāsa muzeju. Akvārijā pirmo reizi savā mūžā redzēju haizivis:

Bet vispār tas akvārijs nav tik liels kā mums tika teikts.
Tālāk aizgājām uz Vāsa muzeju, kur atrodas liels viduslaiku zviedru karakuģis, kas nogrima turpat ostā pirms vairākiem simtiem gadu:

Pārsteigums, ka zviedri muzejos ņem pretī arī manu RTU studentu apliecību, ne tikai ISIC un kādas tur vēl.
Vēlāk pavazājāmies pa pilsētu:

…un ieraudzījām ka pie zviedriem zied kaut kādi koki, es tikai nevarēju pateikt, kas tie ir:

Laikam ābeles vai ķirši. Nezinu. Lieta, kas konkrēti iekrita acīs - miskašu trūkums. Nācās veselu kvartālu nostaigāt ar ābola serdēm rokās, kamēr uzgājām kādu muserņiku. Neskatoties uz to pilsēta ir ļoti tīra. Pie mums Rīgā misenes ir uz katra stūra, i za to cilvēki visu met uz zemes. Stokholmā ir ļoti grūti izprotama luksoforu sistēma, izskatījās ka paši zviedri dažos krustojumos īsti nesaprot ko darīt.
Pēc neliela iekodiena McDonaldā, gājām atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam iegājām pārtikas veikalā (aptuveni tādā kā Saulīte) un tur bija kaudze ar pārsteigumiem. Pirmkārt, veikalos alkoholu nopirkt nevar, tikai alu un vēl dažas citas suslas. Alus maksā aptuveni lats par 0,5 pudeli. Otrkārt, samaksas sistēma pie kasēm ir interesanta: iemočī visas savas monētas kaut kādā ar kases aparātu sasaistītā automātiņā un šamais ņem un apakšā esošā trauciņā izspļauj atlikumu. Ērti, bet manuprāt nākamais solis uz bezpārdevēja veikalu un bezemociju iepirkšanos. Vienīgi banknotes jādod pārdevējam. Tad vēl izskatās ka mazos zviedru veikalos nevar nopirkt mazus iepakojumus, viss ir lielās porcijās.
Netālu no ostas var atrast šādu zīmi:

Lieki piebilst, ka tajā ēkā tirgo Jaguārus. Uz ostu ejot, bija jāiet gar vai pāri lielai pļavai, kur kūlas vispār nebija - viss nopļauts.
Šausmīgi patika zviedru sakārtotība ostas termināli, viss ir ērti un saprotami.
Vēl dažas bildes no atpakaļceļa:

Ostas terminālis

Smagā Finlandia

Uz klāja

Tā kā zviedru sīceni nevar nekur samainīt un arī nopirkt neko lādzīgu nevarēja, aizgājām un visu notriecām automātos kazino uz kuģa. Jautra un lēta izklaide, ņemot vērā manu pēdējā laika aizrautību ar kazino (nākamnedēļ sāku strādāt vienā).
Atpakaļ braucot neredzējām Latvijas:Somijas spēli, uzzinot gala rezultātu sapratām, ka labi ka neredzējām.
Kopumā iespaids par Zviedriju: var aizbraukt apskatīties kāda izskatīsies Latvija pēc kādiem 15 - 20 gadiem. Lai arī tur viss ir liels, skaists, sakārtots un tīrs, man tomēr šķiet mūsu pašu Rīga patīk labāk. Stokholma ir pārāk mierīga, klusa un pareiza.