Respektīvi mani. Jā, jūs nepārlasījāties - mani šodien morāli traumēja Bārbija.
Šodien darbā atradu noliktavā šķiet jaunāko Bārbijas žurnāla numuru. Nebiju šo žurnālu sķirstījis jau kādus 6 gadus, tāpēc intereses pēc iedomājos paskatīties, ko ta Bārbija dara tagad.
Nu ĀRPRĀTS, ĀR-PRĀTS!!!!!!! Kā kaut ko tādu var dot lasīt bērniem? MAZIEM BĒRNIEM!!! Sevišķi jau meitenēm.
Viss žurnāls pilns ar pārkrāsojušām, izklaides alkstošām un absolūti (prātā) blondām Bārbijām. ĀRPRĀTS!

Kas te ir ārprātīgs? Lūk kas! Vai sabiedrība maz saprot, ka šie žurnāli veido bērna vērtību pasauli. Bērnam būtu audzināšanas rezultātā jāuzzin, kas pasaulē ir labi, kas nē, kas ir viegli, kas grūti. Bērnam veidojas vērtību sistēma, kas spēcīgi ietekmēs atlikušo dzīvi.

Ir labi ja ir normāli vecāki, kas to apzinās, taču ko bērns redz ŠĀDAM ŽURNĀLAM nonākot viņa rokās???
Pirmkārt! Visur tiek lobēta pārmērīga patērniecība. Bārbija paņem savu kredītkarti un nopērk jaunu mašīnu, tālāk Bārbija dodas iepirkt kažokādu, rotaslietas, somiņu, jaunas drēbes utt, tad Bārbija ar visām savām jaunajām pekelēm dodas uz pludmali sērfot uz dēļa, kas maksā 1000 Ls un dārgā, stilīgā peldkostīmā, un pēc tam vakarā dodas bezrūpīgi tusēt ar savām draudzenēm.

Otrkārt! Slēptā seksualitāte. Visas bārbijas ir pārkrāsotas, ar perfektiem augumiem un perfektiem vaibstiem. Lielākā daļa no attēliem varētu lieliski derēt kādā erotiskā žurnālā, jo vismaz man tie atgādina dažādus seksuāla rakstura žestus un vaibstus. Mazas meitenes jau bērnībā tiek bombardētas ar mītu ja tu krāsosies, tu būsi seksīga, atzīta un gribēta. Kaut kāds sviests.

Treškārt! Nevienas frāzes, neviena attēla, nekas par kaut pašu minimālāko sociālo atbildību par to, ko dari!

Neaizmirsīsim, ka rotaļļietas, it sevisķi tik ikoniskas, kā Bārbija, nereti top par bērnu elkiem, pēc kuriem tie vadās. Mazas meitenes līdz ar to domā - ja bārbija krāsojas, tad man arī tā jādara; ja bārbija pērk superauto, kas rij 30 litri uz 100 km, tad man arī tādam jābūt; ja bārbijai ir seksīgs kens pie sāna, tad man arī noteikti tādam jābūt; ja bārbija skūpstās, tad man arī tas ir jādara; ja bārbijai ir somiņa un rotaslietas, tad man arī jābūt.

Mani visvairāk satrauc fakts, ka bērni redzot šo uzzīmēto bezrūpīgo pasauli sāk domāt, ka arī visa dzīve ir tāda pati. Kāpēc NEKUR es neredzu, kā Bārbija dodas uz darbu, sūri grūti strādā, lai nopelnītu naudu visām tām lietām, ko viņa pērk??? Kāpēc drīzāk nevar bērnus ar Bārbijas palīdzību sagatavot dzīvei un pastāstīt, ka viss nav tā, kā pasakā?? Kāpēc nevar ar Bārbijas palīdzību bērniem radīt interesi par kādu nodarbošanos un par darbu kopumā??? Kāpēc visur ir jābūt tai nenormālajai naudas un bezrūpīgai, neatbildīgai visas pasaules kopējo resursu tērēšanai, kas MAN PADARA DZĪVI GRŪTĀKU (naftas cena aug, pārtikas cena aug, dzeramā ūdens krājumi samazinās, globālā sasilšana pieņemas spēkā utt. ) Kāpēc ir jāreklamē ilgtermiņā graujosš dzīvesveids???

Pēc šī žurnāla sīkākas izpētes nespēju nomierināties visu atlikušo dienu! Esmu dusmīgs uz šīs pasaules nepareizo iekārtojumu, kā arī uz tiem, kas lobē šo nepareizo sistēmu vēl vairāk. Un katrs nākamais šāds Bārbijas žurnāls padara šo problēmu vēl sasāpinātāku.

Man ir bail par savu Martinu Ivesu Martiniku nākotnē, kad man viņš būs. Man nav ne jausmas, kā viņu pasargāt no šīs nepareizās pasaules spiediena. Es gribu, lai viņš būtu cilvēks, kas ir sociāli atbildīgs par to, ko dara!

Starp citu, pamēģiniet atrisināt Bārbijas Sudoku. Jāieraksta cipari no 1 līdz 4: